Epilepsija

Epilepsija ir hroniska slimība, bieži mūža garumā, pie kuras lēkmes atkārtojas.

Vārds "epilepsija" cēlies no grieķu valodas vārda "epilamabanien", kas tulkojams kā sagrābt, uzbrukt, arī pēkšņs uzbrukums. Hipokrats aprakstīja epilepsiju jau 430.gadā pirms Kristus, nosaucot to par svēto slimību un pirmoreiz pieminot arī terminu "epilepsija". Gadsimtus vēlāk šī slimība ieguva apzīmējumu "krītamā kaite". Pašlaik visur pasaulē lieto terminu "epilepsija". Attieksme pret cilvēkiem ar epilepsiju gadsimtu gaitā bijusi daudznozīmīga – tie ir gan pielūgti kā izredzētie, gan vajāti kā dēmonu apsēstie. Ar epilepsiju slimojuši daudzi pazīstami un ģeniāli cilvēki – Dostojevskis, Cēzars, Aleksandrs Lielais, Van Gogs, Hendelis un citi.¹

 

Par epileptisku lēkmi uzskata pēkšņas, gribai nepakļautas izmaiņas cilvēka motorikā, izjūtās, apziņas stāvoklī, veģetatīvajās un/vai uzvedības izpausmēs, ko pavada specifiskās elektriskās aktivitātes izmaiņas galvas smadzenēs. Kā biežākie lēkmi provocējošie faktori var būt ilgstoša miega deprivācija, pārpūle, pārkaršana, medikamentu, alkohola un narkotiku pārdozēšana, dismetabolie sindromi u.c.²

 

1. Žurnāls "Doctus", "Resursi epilepsijas diagnostikā: EEG-video sinhronā monitorēšana", 11.2006.

2. Vadlīnijas neirologiem, ģimenes ārstiem un neatliekamās palīdzības ārstiem "Epilepsijas diagnoze un ārstēšana", RSU Latvijas Neirologu asociācija, 2004.